Šī gada martā noslēdzās Naaizmērstulei veltītais Latgales lauku skolu jaunrades darbu un ilustrāciju konkurss «Jam ērgļa spōrnus un skrīn augši…» Aglonā, kurā piedalījās arī Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolas skolnieces Viktorija Maksimova (12.A), Irīna Adeļeviča (12.B) un Keita Emīlija Orlovska (10.B)
Meitenes radoši izpaudās gan prozā, gan dzejā, Keita izmēģināja rakstīt pat latgaliski, taču laurus plūca un konkursa žūrijas atzinību saņēma Viktorija Maksimova par savu poēmu „Nesalaužami salauztais”.
Viktorijas Maksimovas sniegumu augsti novērtēja un Atzinības rakstu piešķīra Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija.
Viktorija Maksimova
Nesalaužami salauztais
Putni, eņģeļi, laumiņas, fejas… spārni gar muguru cilvēkiem slejas,
Zelta būris, sudraba atslēga priekšā; asaras, raudas un nebrīve iekšā!
Tālumā sili un brīvības smarža, vēja un miglas, un pasaules garša,
Sitās pa režģiem viņi uz brīvības pusi, ĪPAŠAIS gan sēdēja aizstūrī klusi,
Pārējie kaulus pa vienam tik lauza, spārdīja, traumēja, no iekšienes grauza,
Teica, ka spārni no pazemes velna, ka tie jādedzina smalkajos pelnos.
ĪPAŠAIS, joprojām nesakot ne vārda, ar spārniem neviļus siltumu auda.
Viņi neredz, savu vien maļ, patiesu izbrīves plānu tik kaļ!
Viens ar zobenu spārnus sev grieza, un nelabā, griezīgā balsī viņš kliedza,
Pārējie cilvēki līdzīgi skrēja, nedrīkst taču tādu iespēju bārstīt vējā…
Varētu caur režģi izlauzties ārā, tikai spārnu lielums traucē šai karā.
Ar kliedzienu, teroru izlaužas skaņas, pazūd viņu uztveres maņas,
Asiņu peļķēs guļ zaudētās miesas, dvēsles tik aizlaidās aizsaules tiesā,
Spēcīgie, turīgie tikai vien smej: „ Bez spārniem (šie saka), kur gribi, tur ej!”
Sper caur zeltaino režģi tie kāju un saprot,- par tālu, lai atrastu mājas.
Lejā laistās aizsaule melna, tā ir ieeja taisni pie velna,
Izlaužas bļāvieni, sitieni, raudas – bez spārniem nav izjūtamas brīvības baudas.
ĪPAŠAIS, izpratis šo dzīves sāli, tuvojas režģim droši un kāri,
Parastie ļaudis, bez spārniem un jēgas, izsmej tā soļus un netīrās pēdas.
Savām spalvām viņš saka, paldies, un cilvēkiem – Jūs maldāties!
Spārni ieskāva ķermeni TAM, gatavoja sirdi lidojumam.
Caur režģi izgājis kā kalsnākā spalva, citiem – dunēja galva…Kā???
ĪPAŠAIS paceļas gaisā, projām nu ir, pārējiem paliek tik sapūt un mirt.
Žēlabu atbalsis un asaru jūras, veidojas apkārt neizejams mūris.
Lidoja ĪPAŠAIS smaidīgs kā saule, kad metāla garšu izjuta kauli,
Vēl viens režģis, vēl būris ir priekšā, tā brīvība bija teju jau riekšā!
Pārējie –no būra tikušie – saka, ka tagad iespēju maz,
Šie nesitas sāpēs vairs pa zeltaino būri, šie sēž vidū ar aplauztiem spārniem un raud sūri,
Zaudējuši ticību un priecīgas jūtas, viņu galvas nomāc sajūtas grūtas,
Plēš pēdējās spalvas vienu pa vienai līdz pat šai baltai dienai,
Kamēr pārējie kauc līdzi vējiem…
ĪPAŠAIS priecājās, cik tālu aiziet ir spējis,
Smaidīdams glaudīja zemi, kalt plānus nākotnei sācis lēni,
Tā balsi pārtrauca viņu- pārējo – bailes, kamēr ĪPAŠAIS asina savas uzvaras smailes,
Izplēsis savu daiļāko spalvu, sācis Tas lauzīt labirintā galvu,
Skāris atslēgu sudraba cieto, spalva teikusi tam ir ko viedu:
„Durvis visas tev ir vaļā, ja tām bez varas, ar maigumu skaras!”
Atslēdzis rūtis un prātu ar to, grib palīdzēt citiem atvērt sirdi aklo,
Bet viņi to spalvu meta pār plecu, teica, ka dzīvošot dzīvi savu veco,
Tāpēc ĪPAŠAIS, atvēris lādētās durvis, devies tur, kur dzīvo virszemes burvis,
Ar apjukumu vērās apkārt tas, nejūtot pierasto būra ainu.
Viņam, noliekot kājas uz Zemes, pīpenes dziedāja vārsmas lēnas,
Skūpstīja papēžus, augsni un lietu, nezināja, kur savai laimei likt īstenu vietu…
ĪPAŠAIS steidzās, neskarot augsni, katrs dadža dūriens izsauca trauksmi,
Pēdas bija mitras un rokas – maigas, viņa iemītās takas palika svaigas…
Šis bija sapnis, kas palicis īsts, sapnis – daudziem, Tam – šis bija nīsts,
Skrējiens pēc brīvības bija rupjš un lēns, TAS bija pārdomās līdz pienāca zēns.
Puisis jautāja, kas tie par spārniem, prasīja, kāda jēga uz Zemes no tiem,
Tad ĪPAŠAJAM dižena apskaidre nāca – tam lidot bija mūžīgi lemts,
Patiesi tikai debesīs Tas tiks uzņemts,
Atspēries no pļavas ar stiprāku spēku, viņš bija gatavs uzsāk savādu dēku.
Puisis neviļus izbijies likās, ar lidoņiem viņš tikai savos sapņos tikās,
Taču ĪPAŠAIS lidoja augstu virs priedēm, virs upēm, ar vērienu plaukstu!
Bet lielība paņēma virsējo roku, domāja, ka augstāks par ūdeni, augstāks par kokiem,
Lidoja augstāk līdz zvaigznēm TAS cauri līdz turienei, kur pat bezgalībā ir šauri,
Viņš bija augsprātīgs ļoti, kad sāka saprast, ka nespēj šeit pat uzelpot noti,
Plaušās sakrājās zvaigžņu putekļi lādēs, kuras tikai virszemes gaiss atvērt spēs,
Ar nokārtu galvu un sirdi pilnu, TAS nobeidza savu kosmisko filmu,
Nolaidās uz mākoņa, balta un silta, vaina un sāpes iekšieni pilda:
„Kā es varēju domāt, ka augstāks par visu, ka par zvaigznēm spožāks es vizu?”
Izrāva spalvu no sevis TAS otru, padarīja to īsteni spodru,
Gaidīja, kad spalva izteiks ko viedu, bet klusēja tā… nu kas tad par lietu???
Tikai tad TAM skaļā elpa izdvesa, kāpēc spalva tik klusa,
Jo dažreiz klusums skaļāks par visu: par pērkonu, negaisu, cilvēka „mizu”,
Tad viņš nolaidās pazemē kaunā, sāpīgi, kad nav veidola jauna,
Apgriezās kakli un bolīja acis, ko tad „ĪPAŠAIS” tagad te sacīs?
Pasauli redzējis šausmīgu un glītu, ir redzējis oranžo saullēkta rītu,
TAS teica lietas, kas apstāties visiem lika, neticama patiesība pār būriem sniga:
„Es zinu, ka domājat, ka šeit briesmīga vieta, bet ir viena noslēpta lieta,
Mēs piederam tumšajai pazemei šai, paskat, atslēga, mēs ar piederam tai,
Ārpus ir skaisti, skaisti ir lidot, bet vēl skaistāk, šim laikam ritot,
Ir saprast, ka liktenis mūsu ir nolemts šai vietai, mūsu sirdij nav jābūt cietai,
Ja gribi tikt ārā, stāstīšu, kā… ej, bet neaizmirsti mūs, kas asaras lej,
Ir ticami skatīties skaistumā apkārt, kad mūsu tēvijā negaisi smej!”
ĪPAŠAIS ieslēdzas būrī un sēž, kamēr ārpasaules atmiņas tagadne dzēš,
Nākamās dienas tumsu pildīja skaļākie smiekli,viss likās pierasti, saprasti, viegli,
Tas saprata, ka spārni nepalīdz lidot, bet lido tas, kas labestību dod!
Kad sāka likties, ka viņi saprata jēgu, ĪPAŠAIS beidzot baudīja mierīgu miegu,
Čukstoņa, izbīlis un soļu dārdi to uzrunāja kā skaļi vārdi,
Kāds cits dodas pie atslēgas klusi, atstājot pēdas un spārnu švirkstoņu uz likteņa pusi…